Dobeles un apkārtnes slimnīcas pirmssākumi meklējami 1919. gada sākumā. Ārsts Edgars Francmanis savu atmiņu pierakstos atzīmējis, ka slimnīca bija “uz ātru roku improvizēta”.
Vispirms ierīkots pārsiešanas punkts karavīriem. Atgriežoties Pirmā Pasaules kara laikā pilsētu pametušajiem bēgļiem, izveidota arī infekcijas slimību nodaļa. Tā atradās Lielajā ielā (tag. Brīvības iela) 15. Vēlākos gados ēkā atradās pirmais Dobeles pilsētas bērnudārzs, kuru uzturēja Dobeles un apkārtnes veselības aizsardzības biedrība. Sākotnēji slimnīcas nodaļām nebija vienas, kopīgas ēkas. Medicīnas aprūpes punkti atradās dažādos pilsētas namos.
Slimnīcas organizēšanas iniciatori bija ārsti E. Francmanis un Augusts Neimanis (1887 – 1966). Plašāk par E. Francmaņa darbību vēstīts slimnīcas galvenajam ārstam veltītajā izstādes sadaļā. A. Neimanis dzimis Dobeles pagasta Unzumārās, studējis medicīnu Tērbatas universitātē. Gados pēc Dobeles slimnīcas dibināšanas strādājis par galveno ārstu Koknesē. 1936. gadā iecelts par Baldones sēravotu dziedniecības iestādes direktoru. 1940. gadā A. Neimanis ievēlēts par Latvijas ārstu biedrības priekšnieku. Tajā pašā gadā mainījis uzvārdu, turpmāk saucoties par Augustu Silarāju. Mūža pēdējās desmitgades pavadījis trimdā Lielbritānijā, aktīvi iesaistoties latviešu kopienu sabiedriskajā dzīvē.
Dažus mēnešus pēc pirmo veselības aprūpes punktu organizēšanas, ārsti vērsās pie pilsētas pārvaldes ar piedāvājumu tai pārņemt pārsienamo punktu un infekcijas slimību nodaļu savā pārraudzībā un uz to pamata izveidot slimnīcu. Pilsētas pašvaldības finansiālais stāvoklis neatļāva pilnībā uzturēt slimnīcu, tāpēc tika piesaistīti Sīpeles, Šķibes, Dobeles, Auru un Naudītes pagastu pārstāvji, 1919. gada 30. jūnijā tiem kopīgi pieņemot lēmumu par atbalsta sniegšanu slimnīcai. Vēlāk apvienībai pievienojās Annenieku, Jaunpils, Bikstu un Zebrenes pagasti un Latvijas Sarkanā Krusta biedrības Dobeles nodaļa.
1919. gadā pilsētā tika izveidots arī palīdzības sniegšanas punkts bērniem, kurš vēlāk kļuva par LSK Dobeles nodaļu. Tai bija nozīmīga loma finansiālo līdzekļu un citu slimnīcai nepieciešamo resursu sagādē. Jaundibinātās slimnīcas stāvoklis pirmajos gados pēc kara bija smags. Ēku stāvoklis kara laikā bija ievērojami pasliktinājies, trūka pamatlīdzekļu telpu iekārtojumam. Liepājas – Glūdas dzelzceļa līnijas izbūve 20. gs. 20. gados veicināja strādnieku pieplūdumu no citiem Latvijas reģioniem, smagie darba apstākļi radīja izteiktu nepieciešamību pēc veselības aprūpes pakalpojumiem. Pacientu skaits slimnīcā strauji palielinājās, kas savukārt radīja steidzamu nepieciešamību pārbūvēt un paplašināt slimnīcas telpas. Finansiālu atbalstu būvniecības darbiem sniedza gan LSK Dobeles nodaļa, gan individuāli pilsētas iedzīvotāji.
1925. gada martā pilsētas un pagastu apvienība iegādājās gruntsgabalu ar vienstāvu ēku Lielajā ielā 11, kas uz vairākiem gadu desmitiem kļuva par Dobeles un apkārtnes slimnīcas pastāvīgo atrašanās vietu. Kopš 1919. gada apvienība ilgtstoši bija darbojusies bez oficiāla rakstiska nolikuma, tikai uz neoficiālas vienošanās pamata. Līdz ar to arī slimnīcas vajadzībām iegādātais īpašums vienlīdzīgās daļās piederēja gan Dobeles pilsētai, gan katram no pagastiem. Tas apgrūtināja saimniecisku lēmumu pieņemšanu. Risinājums tika rasts, izveidojot Dobeles un apkārtnes veselības aizsardzības biedrību, kas 1927. gadā reģistrēja statūtus Jelgavas apgabaltiesā un kļuva par pilntiesīgu iegādātā nama pārvaldnieku.
1925. un 1926. gadā iegādātajā īpašumā uzsākti pārbūves darbi. Ēkā tika izbūvēta veļas mazgātuve, četras slimnīcas personāla dzīvojamās telpas, vairākas telpas pacietnu izguldīšanai. Pagarināts slimnīcas labais spārns, izbūvējot koridoru un tā galā uzceļot ēku ar ūdenstorni. Ūdenstornis deva iespēju slimnīcas telpas apgādāt ar tīru ūdeni un ierīkot kanalizācijas sistēmu. Jaunuzbūvētās ēkas apakšstāvā izveidota sieviešu palāta, slimnīcas virtuve, personāla ēdamistaba, operāciju zāle. Arī ap koridoru tika izbūvētas papildus telpas pacientiem. Pēc šajā laika veiktajiem pārbūves darbiem slimnīcas kopējo telpu skaits palielinājās no 11 uz 35.
1927. gadā pēc arhitekta Ikstruma projekta izbūvēts ēkas otrais stāvs. Iegādāti diatermijas, kalnu saules, elektroterapijas un rentgena aparāti, ierīkoti kabineti attiecīgo procedūru veikšanai. Pirmo reizi Dobeles slimnīca iekārtota dzemdību nodaļa. Labiekārota arī teritorija ap slimnīcu – pabeigts žogs un pie Lielās un Tukuma (tag. Uzvaras iela) ielas krustojuma uzcelts puķu kiosks. Tika piesaistīts dārznieks, lai iekoptu apstādījumus slimnīcas teritorijā.
1929. gadā slimnīcas ēkā izveidota jauna veļas mazgātuve, kurā mazgāšana vairs nebija jāveic ar rokām, bet šim nolūkam uzstādītas veļas mazgājamās mašīnas. Paralēli būvdarbiem un teritorijas labiekārtošanai izgatavotas arī jaunas mēbeles slimnīcas vajadzībām. Laikā no 1926. līdz 1930. gadam slimnīcas telpu skaits pieauga no 35 līdz 52.
1929.gada 14. jūlijā svinīgi atzīmēta Dobeles un apkārtnes slimnīcas desmitgade. Jubilejas svētku diena bija iesākusies slimnīcā Brīvības ielā 11.
Svētku viesu vidū bija arī pārstāvji no Rīgas un Jelgavas medicīnas aprūpes iestādēm. E. Francmaņa pavadībā klātesošie apskatīja slimnīcas telpas. Pēc tam svinības turpinājās sabiedriskajam darbiniekam un slimnīcas tapšanas finansiālajam atbalstītājam Kristapam Valdovskim piederošajā zālē Tirgus laukumā.
20. gs. 30. gadu sākumā konstatēts, ka pieprasījums pēc veselības aprūpes pakalpojumiem sācis pārsniegt slimnīcas iespējas uzņemt pacientus. 1934. gadā uzsākta jaunas ēkas celtniecība. Lielu daļu būvniecības darbu veica vietējie Dobeles amatnieki – mūrnieki, namdari, krāsotāji, būvuzņēmuma “Spars” darbinieki. Centrālās apkures, ūdensvadu, kanalizācijas sistēmu ierīkošanu, sienu flīzēšanu un jumta terases asfaltēšanu veica speciālisti no Rīgas. Jau nākamajā gadā darbi bija veikti tiktāl, ka jaunajās telpās varēja izguldīt pacientus. Līdz ar to tika uzsākti darbi pie vecās slimnīcas ēkas remonta – centrālapkures ierīkošanas, grīdu atjaunošanas, vannas istabas paplašināšanu un citus darbus. Jaunuzceltajā slimnīcas ēkā izvietojās zobārstniecības, rentgena, elektroterapijas kabineti, ķirurģiskā ambulance. Pacientu gultu skaits būvniecības darbu rezultātā palielinājās par desmit.
1937. gadā iegādāta pirmā slimnīcas automašīna. 1939. gadā pacientus Dobeles un tuvākās apkārtnes teritorijā mediķiem jau bija iespējams apmeklēt ar divām automašīnām.